Sociālo tīklu etiķete, jeb – kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana?

Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka mani līdz sirds dziļumiem kaitina un, jā – patiesībā – aizvaino izmisīgi mēģinājumi izmantot sociālos medijus PR aktivitātēm. Ne visi, protams, bet gan tie, kas nāk no privātpersonām, ar mērķi popularizēt kādu konkrētu “pasākumiņu” (zem “pasākumiņa” šajā gadījumā lieku visu – uzņēmumu, teātra izrādi, preci, pakalpojumu… nu, tu jau saprati). Tas mani super-inspirēja rakstīt šo garo bloga ierakstu, kuru tāpat 99% no jums neizlasīs līdz galam.

Mazais PR entuziast, ja tu izmanto sociālos medijus šādam mērķim, dari to tā, lai cilvēki nepamana to, ka tu, paralēli raudot spilvenā, mēģini kaut kur “iebāzt” savu informāciju! Man tiešām krīt uz nerviem mūžīgie Facebook uzaicinājumi pievienoties kādai fanu grupai, kas nāk no “draugiem”, kuri “darbojas” šajā jomā. Mani kaitina arī absolūti bezvērtīgie albumi Draugiem.lv, kuru galvenais mērķis ir “tikt apskatītiem, lai kāds, dieviņ tētiņ, uzspiestu uz tā linka, kas bildes aprakstā”. Nu? Uzspiedīs? Un tālāk? Sakačāsi trafiku mājas lapai? Jā. Tiešām izcili. Labs darbs, vari sist sev uz pleca, profesionāli!

Vai tev tiešām šķiet, ka, ja tu iepostēsi Tviterī, ka tagad atrodies @tavspasākumiņš (zem kura, protams, ir links uz konkrētā pasākuma Twitter profilu, kurā ir īpaši vērtīga reklāmas informācija un linki uz reklāmas posteriem) un te satiki savu labāko draudzeni, un jūs tagad forši runājaties, cilvēki nesapratīs, ka patiesībā viss, ko tu gribēji, ir iemest visiem acīs to nenormāli svarīgo linku? Man tev ir jaunumi, zaķīt – cilvēki nav stulbi. Un tos, kuri ir stulbi, tu taču negribi savaņģot savam “pasākumiņam”. Un, ja turpināsi šādā garā, tu riskē dabūt tikai stulbos,

Te, pāris ieteikumi daļēji brīvā tekstā, lai tu atkal neizgāztos kā veca sēta.

1. Auditorijas segmentācija. Ptfu, pārāk sarežģīti noteikti pateicu. Nu labi – principā tā visa fiška ir tajā, ka tu saproti, ko tev vajag un tad izdomā, kā to dabūt. Iedomājies, ka tev, piemēram, vajag pastāstīt pēc iespējas foršāk par kādu skeitparka “pasākumiņu”. Tu taču nestāstīsi par to pensionāriem, vai ne? Viņi taču no tā dēļa nokritīs viens un divi! Nē, zini – viņi pat nenāks. Un rakstīs niknas vēstules tev atpakaļ un bojās tavu jau tā ne visai tīro karmu. Un tad, kad vēlāk mēģināsi viņiem “iepotēt” informāciju par jaunākajām pretradikulīta zālēm, viņi tevi speciāli ignorēs. Un smiesies. Skaļi.
Protams, nav iespējams pilnībā izvairīties no informācijas sniegšanas kādam, kuram tas neinteresē, taču segmentējot (nu, vai vismaz mēģinot to darīt) var šo iespējamību samazināt. Jeb, kā teiktu mūsu daiļrunīgais ministrs Augulis – “maksimāli minimālizēt”.

2. Okei, tagad pieņemsim, ka tu esi uzņēmums. (Nē, ne IZņēmums. Uzņēmums!) Viens riktīgi kruts, foršs un veiksmīgs uzņēmums. Iedomājies? Lieliski. O’Reilly & Milstein savā “The Twitter Book” raksta tā: “Vajadzētu iedomāties savu Twitter kontu kā informācijas būdiņu, kurā kompānija dalās ar padomiem, saitēm u.tml. un cilvēkiem ir iespēja nākt uz šo informācijas būdiņu ar saviem jautājumiem, sūdzībām, savukārt kompānijai jāspēj uz šiem jautājumiem atbildēt ar adekvātu informāciju. Noteikti nevajadzētu saviem klientiem rakstīt sekojošas ziņas: „@klients Žēl, ka tā. Piezvaniet mums, lai atrisinātu šo problēmu”. Un pat nenorādīt telefona numuru. Klientu, kurš jau saskaras ar problēmu, šāda veida atbilde tikai sadusmos. Vislabāk norādīt konkrētu telefona numuru, vai pat turpināt šo sarunu nosūtot klientam direct message, iegūt klienta kontaktinformāciju un tālāk uzdot klientu servisam tikt ar problēmu galā (O`Reilly, Milstein, 2009:191). Redzi, viņi vispār baigi forši uzrakstīja par to, ko es tev tālāk gribu teikt.

3. Atceries, ka sociālie tīkli atļauj divu virzienu komunikāciju, t.i., ja tu uzrakstīsi kaut ko izcili stulbu, cilvēki varēs (un tici man, viņi izmantos šo iespēju) tevi par to publiski slānīt. Protams, viņi varēs tevi arī lielīt, bet, ņemot vērā, ka es šodien esmu nikna un sapūtusies, par to mēs šobrīd nerunāsim. Šī iemesla dēļ, tev jādomā dubultā par to, ko un kā tu raksti. Tviteris, Facebook, Draugiem.lv un citi sociālie tīkli ir spēks. Tev neveicas – iepriekšminētie ir spēks arī tad, ja tu tos nemāki izmantot. Tā, ka saņemies un bīdi normālus tekstus.

4. Nu, tagad tā pavisam vieglā tekstā. Atceries, ka – ja tu izmanto savu privāto kontu, lai postētu mesidžus, kuri ir ar mērķi kaut ko pārdot, tev jārēķinās ar zināmām sekām.
– Tu vari veicināt sliktu un uz nerviem krītošu reputāciju savam “pasākumiņam”;
– Tu vari zaudēt savus draudziņus/kontaktiņus/paziņas, kuriem vienkārši apnicis visu laiku saņemt tavu spamu;
– Ar to vēl nepietiek, lai tu pārdomātu savu stratēģiju? Saproti, principā darot visu nepareizi, tu vari panākt absolūti pretēju efektu, nekā tu vēlējies. Cilvēki tev vairs nesekos, uz ielas ignorēs un klubos izliksies, ka tevi nepazīst.

5. Ā, un vēl. Ir viena lieta, kas šī sakarā jau kādu laiku man kremt un sēž uz sirsniņas. Tagad vēlreiz iedomājies, ka tu esi uzņēmums. Vai grupa. Vai jebkas. Un iedomājies, ka tu esi tikko izveidojis Twitter kontu, lai iepeldētu superīgajā sociālo tīklu pasaulē. Nesāc sekot cilvēkiem, ja tev ir tikai viens vai divi tvīti! Drusciņ piestrādā, esi pacietīgs. Neviens tev nesekos “uz krītiņa”. Tev jārada iespaids, ka dosi cilvēkiem interesantu info, lai viņi tev sekotu. Protams, izņemot gadījumus, ja tu esi Baraks Obama. Un man noteikti nav tik smagi sakāpis galvā, lai es domātu, ka mani šobrīd ar Google Translator palīdzību lasa Baraks. So, jā – radi interesantu saturu un tev taps sekots!

Ar visu šo es mēģināju tev iepotēt kaut nelielu sociālo tīklu etiķeti un loģisko domāšanu. Protams, es neapskatīju vēl ļoti daudzus tematus un noteikumus, kas saistīti ar sociālo tīklu izmantošanu PR nolūkos, bet pagaidām pietiks, ja ņemsi vērā vismaz šos. O! Es jau redzu, kā tavi draugi atgriežas pie tevis!

* Info no: O`Reilly T., Milstein S. (2009) The Twitter Book., O`Reilly Media Inc. Cambridge, United Kingdom.185-190.

Advertisements
Sociālo tīklu etiķete, jeb – kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana?

16 thoughts on “Sociālo tīklu etiķete, jeb – kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana?

  1. viestur says:

    Piesoli Ābola produktus un ikviens soc. tīklu dalībnieks kļūs traks.
    Līdzīgi kā dāmām ar ūber dabīgo kosmētiku. Ja paskatās RT uz jauna šampūneļa palaišanu. gsus! 🙂

    Lai būtu kas cits, neskaitot burkšķēšanu – var diskutēt par robežu, kur soc. tīklos tiek informēts un kur sākas PīĀr.

  2. Urā, esmu viens no tā 1%, kas izlasija līdz galam! 🙂 Bet ne jau to gribēju teikt šajā komentārā. Visupirms – paldies, Austra par saturīgo, nedaudz paskarbo, bet patieso rakstu. 2-ām kārtām – tas ir gandrīz identiski tam, ko visu laiku nepagurstoši stāstu saviem klientiem / lekciju klausītājiem: Ja ej sociālajos tīklos, Twitterī vai sazin vēl kur citur ar mērķi katru dienu atgādināt par savu unikalitāti, ģeniālajiem produktiem / pakalpojumiem vai dajebko citu, tad rēķinies ar to, ka tam iztērētais laiks būs zemē nomests. Galvenais ir radīt saturu ar pievienoto vērtību un atklāt jaunus komunikācijas kanālus starp klientu un uzņēmumu…
    Ļaudis, ieklausieties Austrā! Zin ko runā un raksta… 😉

    BEST WISHES!!!

  3. Bet kā rīkoties gadījumā, ja tiešām gribas padot ziņu par pasākumu, kurā atrodies – un ja tev par to nemaksā? 🙂 Tagad domās mani nolādēsi ikreiz, kad es, piemēram, teikšu tviterī, ka šodien bija superrēcīga izrāde iekš @hamlets_teatris ? 🙂

    1. Austra says:

      Nē, protams, nenolādēšu. Mans pieejamās informācijas komplekts (es zinu Tevi, es zinu, ka tu esi izlaidis tikai vienu Hamleta trešdienu ever, es zinu, ka tur patiesībā tiešām ir smieklīgi u.tml.) ļauj man saprast to, ka Tu vienkārši esi par Hamletu sajūsmā un – kāpēc, pie velna, lai Tu par to nerakstītu?
      Tomēr, ja tu katru trešdienu ap pieciem ietvītotu, ka Tu šodien dosies uz Hamletu, es pārdomātu, vai man Tevi vajag pie “draudziņiem”. Turklāt – Hamlets šajā gadījumā ir baigi dumjais piemērs, jo Hamleta galvenais mērķis nav pārdot pēc iespējas vairāk ieejas biļešu. Man tomēr radies iespaids, ka tas ir savējo aktīvistu tusiņš, kur cilvēkiem vienkārši ir jautri un milzīgais cilvēku daudzums pat tiek uzskatīts par negatīvu iezīmi.

  4. Edijs says:

    Man riebjas smirdīgie dzelzceļa strādnieki, kas nodrošina iespēju braukt pie omes, bet valkā debīlas drēbes! IDIOTI!

  5. Rinalds says:

    Austra!

    Tiešām labi teikts, bet ja kritizē tad piedāvā ļoti skaidru veidu kā lietas labot un vislabāk, ja iedod arī piemērus un ja tie ir pašas, tad taviem vārdiem ir n reize lielāka vērtība!

  6. nu man jau patika i teksts, i viss cits, un nemaz neprasījās piemēri, jo tie ir ar to pašu veselo saprātu savā galvā izdomājami, piemērti savai situācijai.

  7. […] Sociālo mediju administrators – amats? Letiņiem aktīvāk iesaistoties dažādos sociālajos tīkos, nepagāja nemaz tik krietns laika sprīdis, kad arvien vairāk sāk rasties argumentēti spēcīgi kritiķi par dažādām lietotāju aktivitātēm. Patīkams solis ir blogu informācijas gūzmā atrodamais viedoklis par sociālo mediju etiķeti. […]

  8. […] Daži tomēr šo impotenci nepiedzīvo, izrāda savu sajūsmu par sociāliem tīkliem un kolēģi dod zaļo gaismu iedrošinot viņu. Ar laiku apbružājoties no tā “Jēee mums ir twitter konts” līdz “f***, ko lai tur raksta” konti apgūst sociālo tīklu etiķi par to kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana. […]

  9. Te vajadzētu nodalīt divas dažādas lietas –

    1. Tie, kas spamo sazin kāda mārketinga nolūkos, mēģina iesmērēt preci, pakalpojumu, pasākumu…
    2. Tie, kas spamo vienkārši tāpat, jo tas ir labi, interesanti un pareizi.

    Piemēram – es esmu vāveris, parasts vāveris. Bet man, joptvai pieci, ir bijis tik daudz interesantu piedzīvojumu trīs gadu laikā. Kamdēļ gan lai es nemēģinātu to popularizēt? Vai tad man obligāti jābūt kaut kādam korporatīvam kontam un jāseko vadlīnijām? Da piedrāzt… Nofoķējos ar piedzērušos Rajecku – arī publicēšu un popularizēšu, kā gribēšu…

    Dārgā Austra, vai Tu joprojām neesi sapratusi, ka Internets ir izgājis ārpus kontroles robežām, un ka šī telpa pieder visiem, nevis tikai tiem, kas iedomājas sevi par tās Guru esam? Tb. nevis tikai tiem, kas no tā gribētu gūt finansiālu labumu utt…

    Par firmu kontiem piekrītu – vajadzētu aizliegt. Naudiņu vajag pelnīt darbiņā, radot cilvēkiem vajadzīgu produktiņu, nevis māžojoties internetiņā.

  10. Es tā smējos, lasot šo rakstu. Vizualizēju Tevi un lielo bēdu stāstu. Nu patiesi, sirsnīgi tevi bija nokaitinājuši Twitter komunikācijas tendences 2010 gada sākumā 🙂 Labs raksts, man patīk 🙂

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s