Cik bieži tu sabiedriskajā transportā pārvietojies bez austiņām? Īpaši – garajos braucienos (>2h)? Es – ļoti reti. Tikai gadījumos, ja mobilais telefons (vai iPod’s, vai mp3 pleijeris, vai nu kas jums tur ir) ir izlādējies vai arī tuvu šai robežai. Vakar man nācās piedzīvot tieši šādu situāciju – biju nodzīvojusi diennakti laukos, kur elektrību dod tikai ģenerators un šis tehnoloģiju brīnums ir īsta benzīna kapsēta, tāpēc to ieslēdzam visai reti. Salīdzināšanai – “kūpinot” ģeneratoru, filmu lētāk noskatīties kinoteātrī, nevis TV. Telefons izlādējies, mūzikas nav, miegs nevienā acī. Sēdi un klausies.
Brauciena laikā notika pāris spilgtas “etīdes”*, kas man liek domāt, ka arī turpmāk autobusā Lubāna-Madona-Rīga sēdēšu ausīm vaļā.
Etīde Nr.1
Man blakus apsēdās jauns zēniņš. Puisis, kuram, labākajā gadījumā, dotu 18, 19 gadus. Sākumā zēns izskatījās krietni vien apmulsis par to, ka viņam blakus sēž (mirklis šokam) – sieviešu dzimuma pārstāve – (/mirklis šokam)! Sēdēja, ik pa brīdim neuzkrītoši (bet pietiekami uzkrītoši, lai varētu pamanīt) skatoties uz mani un ik pa brīdim satraukti krekšķinot. Vienubrīd pat šķita, ka varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā. Pēc pusstundas aktīvas krekšķināšanas puisis pamazām pierada un sāka lasīt grāmatu par pīļu daudzveidību (tagad bija mana kārta lūrēt). Īsi pirms Ogres puisim sagribējās ēst un viņš no savas mugursomas izvilka koši sarkanu ābolu, kas bija cieši ievīstīts polietelēna maisiņā. Ilgi appētīja ābolu no visām pusēm, it kā skatītos uz medījumu. Aši nokoda pamatīgu gabalu, sakošļāja un… izspļāva atpakaļ saņurcītajā maisiņā. Un tā atkārtoja vairākas reizes, līdz ābols bija “apēsts”.
Etīde Nr.2
– Vai tu esi bijusi Pērlē?
– Nē, nav sanācis.
– Un Pienā?
– Arī nē… Ai, bet tās jau kaut kādas stilīgo cilvēku vietas. Tur tusējas tikai tie, kas tur Tviterī raksta un blogo…
Divas meitenes visu ceļu (2,5h) ķiķināja par miljoniem tematu, ieskaitot skolu, Agnesi Kleinu, krievu valodu skolās, zābakiem, Gossip Girl un Mārtiņa Beķereju. Skaļi.
Etīde Nr.3
Brauciena laikā man nācās iepazīt kādas septiņas jaunas mobilā telefona melodijas. Tā vien šķiet, ka Latvijas iedzīvotājiem mīļākā mūzika sastāv no tekstiem “Ooh, you want to suck it!”, “I’m like your woman”, “Get it up” un “Shake it”. Brauciena laikā notika vairākas sarunas, tomēr īpašu uzmanību piesaistīja viena konkrēta telefona saruna. Ieskanējās melodija no kādas hiphopa dziesmas, kuru neatpazinu un atbildēja viens no aizmugurē sēdošajiem vīriešiem. Pirmajā acu uzmetienā – mazliet pāri 30. Otrajā – krietni pāri 30.
Saruna:
– Čau, govs!
– …
– Nē, nu – tu esi govs!
– …
– Ai, nemuldi – davai, tad tu nāc uz šejieni (nevarēju īsti saprast – autobusu?) – man ir divas burkas ar alu!
– …
– Ko?! Nē, nu – kā citādāk – davai, nāc!
– …
– Tevi jau paņēma priekšā**? Ja, ja?
– …
– Davai, nāc – man ir divas burkas ar alu!
*”Etīde” – zīmējums, gleznojums no dabas. Šajā gadījumā, kā “dabu” uztvēru cilvēka dabu – izturēšanos un tās attēlojumu ikdienas rīcībā, sarunās, attieksmēs.
** Speciāli necenzēju ar **** rupjos vārdus un izteicienus. Speciāli – tāpēc, ka slinkums.
Austra 
nu kapēc ar tevi gadās tik interesantas lietas? 😀
kad es sēžu autobusā bez austiņām parasti sanāk sēdēt kkur netālu no puikām un meitiešiem, kas laiž uz Talsiem un runā citādāk nekā es. un man parasti apsēžas vai nu lieli iesvīduši simt-bizīš matus sapinuši rudie vai dāmas, nē tomēr vairāk tantes, kas visu laiku dīdās un bliež ar elkoņiem.
Autobusos par meitenēm var grāvējus rakstīt, ne etīdes 🙂
Auš, Tu esi ģeniāla 🙂
Man jau kādu pus gadu vairs nav aparāts kam piespraust austiņas un nedzirdēt pasauli, tā ka ar šo interesanto nodarbi izklaidēju sevi regulāri. Bet pārspēt Tevi lietā ko varētu saukt “pēkšņa noķļūšana dīvainā situācijā” nav iespējams. 😀
stāsts arī ir tik dzīvs un detalizēts (it sevišķi etīde Nr.3), itkā būtu rakstīts onlainā.
🙂 🙂