Par trīsdesmit sekundēm pagātnē

Vakar man bija tā iespēja iekāpt laika mašīnā un doties pāris gadus tālā pagātnē – uz laiku, kad zāle bija zaļāka (dažiem: lētāka), dienas bezrūpīgākas un mūzika – dusmīgāka. Uz laiku, kad gan man, gan maniem draugiem muzikālās mīlestības bija tādas grupas kā Dashboard Confessional, Something Corporate un Jimmy Eat World. Un, jā – arī 30 Seconds To Mars, kas ir arī šī stāsta galvenie varoņi. 

Pirms koncerta manī virmoja dažādas emocijas un domas – sākot ar dilemmu, ko varētu nosaukt “Mazgāt matus vai tomēr iekļauties pūlī?”, beidzot ar cerību, ka tiks spēlētas “vecās dziesmas”, kuras es zinu. Mati tika izmazgāti, vecās dziesmas nospēlētas. Bet dažas. Un neīstajās versijās.

Kopumā koncertu uzskatu par diezgan vāju. Tik vāju, ka vienubrīd mēs pat vairāk izklaidējāmies, cenšoties saskatīt vienā no tehniskajām telpām esošo TV, kurā tobrīd tika translēta hokeja spēle. Bet, kā jau visam, arī katram koncertam ir savi plusi un savi mīnusi.

Man nepatika nepieklājīgi ilgā “priekšspēle”. Saka jau – “jo lielāks mākslinieks, jo garāka pauze”, bet viņi nav ne tik lieli, ne tik ļoti mākslinieki. Gaidīšanas laikā arēnā valdošo atmosfēru spilgti raksturo šie divi tvīti: pirmais, otrais.

Parasti man viena no svarīgākajām lietām jebkura koncerta laikā ir pirmās 10 sekundes, kurās mākslinieks uznāk uz skatuves. Tām jābūt pietiekami iespaidīgām, lai pār maniem kauliem skrietu ne tikai pāris skudras, bet visa skudru ferma. Nebija. Jeb, kā @jaredleto teiktu – Fucking Nebija.  Jā, tā ir vēl viena lieta, kas man nepatika.

Man laikam vairs nav 15. Nē, patiesībā – man pavisam noteikti vairs nav 15. Līdz ar to – lamāšanās absolūtā nevietā man šķiet vienkārši muļķīga un dur ausīs. Un es absolūti piekrītu šim ilustratīvajam tvītam par @jaredleto runas stilu un komunikāciju ar publiku. Ir vietas un brīži, kad rupjības ir īsti vietā – lai izceltu, pasvītrotu, izpaustu emociju. Un es neticu, ka viņš domāja par “fucking” katru sekundi.

+ Man patika skaņa. Šoreiz man tiešām patika skaņas kvalitāte.

+ Man patika arī tas, ka, šķiet, otrās dziesmas laikā no “debesīm” nokrita lērums sarkanu piepūšamo bumbu. Par šovu runājot…

+ Vienīgā lieta, kas man šovā patika – video fonā, kuri šai grupai nenoliedzami sanāk visai kvalitatīvi, lai neteiktu vairāk.

Visādi citādi šovs bija diezgan paviršs. Bija sajūta, ka mazajām valstīm viņi sniedz šova ekonomisko variantu. Un man nepatika arī visai necieņas pilnā attieksme pret skatītājiem – lai gan, izskatījās, ka jaunajām meitenēm šī attieksme tīri labi gāja pie sirds. Tevi uzaicina uz skatuves, izpreperē un tā tu tur stāvi.

Starp citu, visu koncertu mani nepameta doma, ka es esmu nokļuvusi reliģiska rakstura sanāksmē. Dziesmās bija tik daudz atkārtotu vārdu, ka tas jau robežojās ar zombēšanu (FIGHT, FIGHT, FIGHT, NO, NO, NO, THIS IS WAR, THIS-IS-WAR!), pārāk daudz ērģeļmūzikas, lai tas jau nebūtu aizdomīgi.

Kopsavilkums: Kā jau @artisdvarionas koncertam sākoties minēja@jaredleto paštīksmināšanās izrāde.

– Should I grow my hair long?

– How the “f” should we know? Ask your mom!

Advertisements
Par trīsdesmit sekundēm pagātnē

2 thoughts on “Par trīsdesmit sekundēm pagātnē

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s