Par rakstīšanu

Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.

Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.

Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.

Advertisements
Par rakstīšanu

Atmiņu klades 2.0.

Šodien uzgāju vietni formspring.me, kurai visnotaļ izdevās piesaistīt manu uzmanību, ne vien dēļ lieliskās vienkāršības, bet arī radīt nostalģiskas atmiņas par laiku, kurā nudien, katram sevi cienošam skolēnam (meitenēm īpaši, protams) bija atmiņu klade – ciku caku izcakota!

Man interneta dzīves laikā bijis ļoti daudz blogu, kuros esmu kādu brīdi rakstījusi un tad pametusi tos. (Šobrīd gan visus ilgākā laika periodā esmu atradusi un izdzēsusi, lai nejauc gaisu) Tāpat ir arī ar atmiņu kladēm. To bija daudz un tās bija dažādas. Tās visas, lielākoties bija ievākotas jaunākās “Manas” vai “Labas” plakātos – Bomfunk Mc’s, Spice Girls, Backstreet Boys un visi pārējie tīņu pop idols. Džekiem, protams, tika dota tā, kurai virsū bija Bomfunk Mc’s, jo nu – let’s face it – neviens normāls džeks nemūžam taču nepildīs tev kladi ar spaisenēm virsū! Zīmogs uz pieres un ballīte beigta!

Arī jautājumi bija visdažādākie – sākot ar mīļāko filmu, beidzot ar mājas adresi un horoskopa zīmi. Neizpalika arī jautājumi, uz kuriem atbildēja tikai pašas/-i drosmīgākās/-ie – kāda ir tava simpātija un antipātija? Un tie drosmīgākie zaķīši vēl apzīmēja tam simpātijas vārdam apkārt sirsniņu, cik nu vieta kladē atļāva. Vēlāk parādījās arī jautājums – vai Tev ir kas jautājams man? un uzzīmē man kaut ko! Manā kladē cilvēki kaut kā aizdomīgi bieži zīmēja to jocīgo sejiņu, kas bija grupai Onyx. Mja.

Bet vispār – bija baigi forši. Man joprojām patīk šīs klades pildīt. Manai mazajai māsīcai, pirms pāris gadiem, tāda bija, tikai nu jau vairs ne paštaisīta, bet ar milzīgiem Barbie logotipiem un rozā lapām. Un oda pēc Ķīnas. Jūs jau zināt to, TO smaržu. Aizpildīju un vēl pusstundu jutu.

Ja tagad būtu populāras atmiņu klades, vai tajās būtu jautājumi par mīļāko OS, iPhone application vai kā atrast anketas aizpildītāju Twitter vai Skype? Vai arī mazā tīņu romantika kaut kādā līmenī tomēr vēl dzīvo?

Atmiņu klades 2.0.