Par rakstīšanu

Atzīmējot šī bloga astoto dzimšanas dienu un piekto klusēšanas gadu, izlēmu, ka, iespējams, ir laba doma tam mazliet pamainīt privātuma uzstādījumus no “Private” uz “Public”. Jā, tas nozīmē, ka atkal ir iespējams lasīt manas jaunības angļu valodas kļūdas un izteikti kategoriskos, jaunības maksimālisma vadītos spriedumus.

Bet, ja nu mēs parunātu par šodienu, man būtu jāsaka sekojošais: šo piecu “klusuma” gadu laikā mainījies ir viss. Esmu izgājusi cauri posmiem, kad man šķitis, ka manis internetā ir par daudz un esmu izgājusi cauri brīžiem, kad šķitis, ka manis nav nemaz. Droši vien, patiesība ir kaut kur pa vidu.

Vienīgais, ko varu teikt ir – varbūt es atkal gribu rakstīt. Jo, lai arī mans Twitter pinned tweet augstprātīgi vēsta, ka “manī vairs absolūti nav vēlmes informēt jūs par savu viedokli sabiedriski aktuālos jautājumos”, reizēm šķiet, ka tas tomēr pilnībā neatbilst patiesībai. Reizēm gribas jums pastāstīt par jaunāko vegāniskās aukstās zupas recepti, ko esmu izdomājusi. Reizēm gribas jums vairāk, nekā 140 zīmēs pastāstīt par kādu izstādi, ko esmu redzējusi vai albumu, ko pārpratuma pēc esmu noklausījusies. Un – galu galā – piemēram, šobrīd gribētos jums pateikt, cik ļoti dunduki ir visi, kuri neiet balsot.

Ir gan viena lieta, par ko man jāatvainojas jau iepriekš. Es rakstu sliktāk, nekā iepriekš. Kad sāku šo blogu, mans darbs un ikdiena vistiešākajā veidā bija saistīti ar tekstiem, šobrīd tas tā vairs nav. Ikdienā vairāk nodarbojos ar brīnišķīgu cilvēku “vadīšanu” un stratēģisko plānošanu. Bet man ir neliels pamats domāt, ka pirksti pieradīs un komati paši atradīs ceļu uz pareizajām vietām.

Advertisements
Par rakstīšanu

Hypesters*

Ziniet, ar to bloga rakstīšanu ir tā interesanti. Šķiet, ka tikai divi, trīs vai četri no mums visiem ir tādi īstenie rakstītāji. Izveidojam blogu, pabaudām to visu hype, kas ap to, pasmaidām par pirmajiem komentāriem un lieta darīta. Es esmu bijis blogeris. Starp citu, esi ievērojis, ka blogeris zināmās aprindās jau kļuvis par sava veida lamuvārdu? Pēc pāris gadiem, varbūt noliksim to uz tā paša plauktiņa, kur atrodas jau noputējušie puikiņi ar MySpace tetovējumiem uz krūtīm un vecā Draugiem.lv versija.

Pirms pāris dienām ar kādu sociālo mediju darboni aizrunājāmies par Foursquare statusu mārketingā un šī servisa nākotni Latvijā. Par to jau daudz rakstījuši mūsu pašu mazie Foursquare sanitāri. Priecē arī fakts, ka šis sāk iet plašāk (drukātie mediji, ar jomu nesaistīti portāli u.c.), tomēr rodas jautājums par to, kāds šim visam hype ir expiration date. Neko jaunu nepateikšu sakot, ka katram trendam tāds ir. Mani vairāk interesē tas, cik ļoti bēdīgi būs šībrīža aktīvisti tajā brīdī, kad izrādīsies, ka amīši mums piespēlējuši atkal ko jaunu, kur jāiebrauc, piemēram, EligibleVenues.com vai VenuesToDo.com. Nepārproti, es no visas sirds cienu to, ko šobrīd dara, piemēram, IMG un nemēģinu teikt, ka visu zinu labāk. Mani vienkārši interesē tas, kā notiks pāreja no šī sociālā tīkla uz kādu advancētāku. Un – ko nozīmē advancētāks?

Quo vadis, baby?

*Yes, I know there is no such word.

Hypesters*

Let there be love

Šis nebūs viens no tiem dusmīgajiem ierakstiem, uz kuriem jūs linkojat, lai kāds pateiktu jūsu domas. Šis būs pavisam mierīgs. Jo ir svētdienas rīts un es esmu pavisam priecīga.

Pēdējās nedēļas pagājušas visai interesanti. Kā jau esmu rakstījusi Twitterī, rakstu bakalaura darbu. Viss pamazām notiek un bīdās uz priekšu – tiek runāts ar gudriem cilvēkiem, iegūts daudz vērtīgas informācijas un sociālo mediju fenomens tiek apskatīts no visdažādākajām pusēm. Gribēju pateikt lielu paldies visiem ekspertiem, kuri bijuši ļoti atsaucīgi pēdējo nedēļu laikā – bez jums nekas nenotiktu. Etaps, kurš sāksies šodien būs ne mazāk interesants. No visu jūsu nosauktajiem piemēriem izveidošu sarakstu ar pētīšanas vērtiem uzņēmumiem un veikšu to gadījumu studijas. Par to, kas sekos tālāk, pagadām neko neteikšu.

Bet vispār. Pēdējā laikā dzirdu daudzus no jums runājam par to, ka sociālo mediju, lielākoties uzsverot Twitter, laiks ir beidzies/garām/vakardienas zupa & tā tālāk. Kaut kā negribu piekrist. Jūs noteikti esat dzirdējuši teicienu “Pastāvēs, kas pārmainīsies” – man šķiet, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc sociālie mediji vēl kādu laiku būs ļoti populāri un bieži izmantoti. Jo tie visu laiku mainās. Un mainās nevis tāpēc, ka Jack Dorsey izdomātu uztaisīt jaunas fīčas Twitter vai Mark Zuckerberg izdomātu pārveidot Facebook sākuma lapu (vai nu jebko, sapratāt), bet gan tāpēc, ka sociālie mediji ir tikai un vienīgi mediji, t.i., starpnieki. Tie ir tas, kas esam mēs, lietotāji. Un lietotāji mainās. Saprati saistību? 🙂 Man šķiet, par šo ļoti labu prezentāciju bija sagatavojis Zigurds Zaķis pirms kāda laika, Tweetup02, bet mana atmiņa ir kuģa katastrofa, tāpēc varu arī kļūdīties.

Jāatzīst, ka man ļoti patīk visas asās diskusijas par sociālo mediju nozīmi un pievienoto vērtību – tajās bieži vien rodas absolūti ģeniālas pērles par lietām, kurām ar soušal mīdia ļoti maza saistība. Keep up the good work.

Paldies par uzmanību, let there be love

Let there be love

Sociālo tīklu etiķete, jeb – kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana?

Šodien kārtējo reizi pārliecinājos, ka mani līdz sirds dziļumiem kaitina un, jā – patiesībā – aizvaino izmisīgi mēģinājumi izmantot sociālos medijus PR aktivitātēm. Ne visi, protams, bet gan tie, kas nāk no privātpersonām, ar mērķi popularizēt kādu konkrētu “pasākumiņu” (zem “pasākumiņa” šajā gadījumā lieku visu – uzņēmumu, teātra izrādi, preci, pakalpojumu… nu, tu jau saprati). Tas mani super-inspirēja rakstīt šo garo bloga ierakstu, kuru tāpat 99% no jums neizlasīs līdz galam.

Mazais PR entuziast, ja tu izmanto sociālos medijus šādam mērķim, dari to tā, lai cilvēki nepamana to, ka tu, paralēli raudot spilvenā, mēģini kaut kur “iebāzt” savu informāciju! Man tiešām krīt uz nerviem mūžīgie Facebook uzaicinājumi pievienoties kādai fanu grupai, kas nāk no “draugiem”, kuri “darbojas” šajā jomā. Mani kaitina arī absolūti bezvērtīgie albumi Draugiem.lv, kuru galvenais mērķis ir “tikt apskatītiem, lai kāds, dieviņ tētiņ, uzspiestu uz tā linka, kas bildes aprakstā”. Nu? Uzspiedīs? Un tālāk? Sakačāsi trafiku mājas lapai? Jā. Tiešām izcili. Labs darbs, vari sist sev uz pleca, profesionāli!

Vai tev tiešām šķiet, ka, ja tu iepostēsi Tviterī, ka tagad atrodies @tavspasākumiņš (zem kura, protams, ir links uz konkrētā pasākuma Twitter profilu, kurā ir īpaši vērtīga reklāmas informācija un linki uz reklāmas posteriem) un te satiki savu labāko draudzeni, un jūs tagad forši runājaties, cilvēki nesapratīs, ka patiesībā viss, ko tu gribēji, ir iemest visiem acīs to nenormāli svarīgo linku? Man tev ir jaunumi, zaķīt – cilvēki nav stulbi. Un tos, kuri ir stulbi, tu taču negribi savaņģot savam “pasākumiņam”. Un, ja turpināsi šādā garā, tu riskē dabūt tikai stulbos,

Te, pāris ieteikumi daļēji brīvā tekstā, lai tu atkal neizgāztos kā veca sēta.

1. Auditorijas segmentācija. Ptfu, pārāk sarežģīti noteikti pateicu. Nu labi – principā tā visa fiška ir tajā, ka tu saproti, ko tev vajag un tad izdomā, kā to dabūt. Iedomājies, ka tev, piemēram, vajag pastāstīt pēc iespējas foršāk par kādu skeitparka “pasākumiņu”. Tu taču nestāstīsi par to pensionāriem, vai ne? Viņi taču no tā dēļa nokritīs viens un divi! Nē, zini – viņi pat nenāks. Un rakstīs niknas vēstules tev atpakaļ un bojās tavu jau tā ne visai tīro karmu. Un tad, kad vēlāk mēģināsi viņiem “iepotēt” informāciju par jaunākajām pretradikulīta zālēm, viņi tevi speciāli ignorēs. Un smiesies. Skaļi.
Protams, nav iespējams pilnībā izvairīties no informācijas sniegšanas kādam, kuram tas neinteresē, taču segmentējot (nu, vai vismaz mēģinot to darīt) var šo iespējamību samazināt. Jeb, kā teiktu mūsu daiļrunīgais ministrs Augulis – “maksimāli minimālizēt”.

2. Okei, tagad pieņemsim, ka tu esi uzņēmums. (Nē, ne IZņēmums. Uzņēmums!) Viens riktīgi kruts, foršs un veiksmīgs uzņēmums. Iedomājies? Lieliski. O’Reilly & Milstein savā “The Twitter Book” raksta tā: “Vajadzētu iedomāties savu Twitter kontu kā informācijas būdiņu, kurā kompānija dalās ar padomiem, saitēm u.tml. un cilvēkiem ir iespēja nākt uz šo informācijas būdiņu ar saviem jautājumiem, sūdzībām, savukārt kompānijai jāspēj uz šiem jautājumiem atbildēt ar adekvātu informāciju. Noteikti nevajadzētu saviem klientiem rakstīt sekojošas ziņas: „@klients Žēl, ka tā. Piezvaniet mums, lai atrisinātu šo problēmu”. Un pat nenorādīt telefona numuru. Klientu, kurš jau saskaras ar problēmu, šāda veida atbilde tikai sadusmos. Vislabāk norādīt konkrētu telefona numuru, vai pat turpināt šo sarunu nosūtot klientam direct message, iegūt klienta kontaktinformāciju un tālāk uzdot klientu servisam tikt ar problēmu galā (O`Reilly, Milstein, 2009:191). Redzi, viņi vispār baigi forši uzrakstīja par to, ko es tev tālāk gribu teikt.

3. Atceries, ka sociālie tīkli atļauj divu virzienu komunikāciju, t.i., ja tu uzrakstīsi kaut ko izcili stulbu, cilvēki varēs (un tici man, viņi izmantos šo iespēju) tevi par to publiski slānīt. Protams, viņi varēs tevi arī lielīt, bet, ņemot vērā, ka es šodien esmu nikna un sapūtusies, par to mēs šobrīd nerunāsim. Šī iemesla dēļ, tev jādomā dubultā par to, ko un kā tu raksti. Tviteris, Facebook, Draugiem.lv un citi sociālie tīkli ir spēks. Tev neveicas – iepriekšminētie ir spēks arī tad, ja tu tos nemāki izmantot. Tā, ka saņemies un bīdi normālus tekstus.

4. Nu, tagad tā pavisam vieglā tekstā. Atceries, ka – ja tu izmanto savu privāto kontu, lai postētu mesidžus, kuri ir ar mērķi kaut ko pārdot, tev jārēķinās ar zināmām sekām.
– Tu vari veicināt sliktu un uz nerviem krītošu reputāciju savam “pasākumiņam”;
– Tu vari zaudēt savus draudziņus/kontaktiņus/paziņas, kuriem vienkārši apnicis visu laiku saņemt tavu spamu;
– Ar to vēl nepietiek, lai tu pārdomātu savu stratēģiju? Saproti, principā darot visu nepareizi, tu vari panākt absolūti pretēju efektu, nekā tu vēlējies. Cilvēki tev vairs nesekos, uz ielas ignorēs un klubos izliksies, ka tevi nepazīst.

5. Ā, un vēl. Ir viena lieta, kas šī sakarā jau kādu laiku man kremt un sēž uz sirsniņas. Tagad vēlreiz iedomājies, ka tu esi uzņēmums. Vai grupa. Vai jebkas. Un iedomājies, ka tu esi tikko izveidojis Twitter kontu, lai iepeldētu superīgajā sociālo tīklu pasaulē. Nesāc sekot cilvēkiem, ja tev ir tikai viens vai divi tvīti! Drusciņ piestrādā, esi pacietīgs. Neviens tev nesekos “uz krītiņa”. Tev jārada iespaids, ka dosi cilvēkiem interesantu info, lai viņi tev sekotu. Protams, izņemot gadījumus, ja tu esi Baraks Obama. Un man noteikti nav tik smagi sakāpis galvā, lai es domātu, ka mani šobrīd ar Google Translator palīdzību lasa Baraks. So, jā – radi interesantu saturu un tev taps sekots!

Ar visu šo es mēģināju tev iepotēt kaut nelielu sociālo tīklu etiķeti un loģisko domāšanu. Protams, es neapskatīju vēl ļoti daudzus tematus un noteikumus, kas saistīti ar sociālo tīklu izmantošanu PR nolūkos, bet pagaidām pietiks, ja ņemsi vērā vismaz šos. O! Es jau redzu, kā tavi draugi atgriežas pie tevis!

* Info no: O`Reilly T., Milstein S. (2009) The Twitter Book., O`Reilly Media Inc. Cambridge, United Kingdom.185-190.

Sociālo tīklu etiķete, jeb – kā krist uz nerviem tā, lai cilvēki nepamana?